Intervijas vadīšana

Mutvārdu vēstures interviju vada pēc sagatavota plāna. Tomēr intervijā svarīgi iegūt nevis vispārīgas atbildes, bet gan izvērstu stāstu, kas izriet no autora personīgās pieredzes.

Jāatceras:

• Mehāniski neturēties pie iepriekš sagatavotiem jautājumiem.
• Uzmanīgi sekot stāstījumam, lai vajadzīgā brīdī uzdotu precizējošus jautājumus.
• Nepārtraukt stāstītāju.
• Nestrīdēties ar stāstītāju.

Intervēšanas pamatlikums ir nepārtraukt stāstītāju, ja arī cilvēks pamatīgi novirzās no tēmas vai stāstītais tobrīd jums šķiet nesvarīgs. Labāk ļaut epizodi pabeigt un tikai tad sarunu taktiski virzīt atpakaļ, jo nekad nevar paredzēt, kas paliks nepateikts, ja novirzīsim stāstītāju no iesāktās domu gaitas. Tā jūs varat pārtraukt ne tikai šo, bet virkni sekojošu stāstu, kas būtu bijuši svarīgi (Thompson, 1978).

Nevajag iejaukties, ja sadzirdat kādu kļūdu vai nepareizību; atzīmējiet to pats sev un noprecizējiet vēlāk. Bieži vien būsiet pārsteigti, ka stāsts ietver atbildes uz lielu daļu jūsu iepriekš sagatavotajiem jautājumiem. Sākumā labāk visu uzklausīt, stāstu nepārtraucot, bet nobeigumā varat vēlreiz aplūkot tos jautājumus, kuri palikuši neskaidri. Atkārtota intervija ir vērtīga arī tādēļ, ka stāstījums ir pamodinājis atmiņas un cilvēks nākamajā reizē var atcerēties daudz vairāk.

Dzīvesstāsta interviju vislabāk iesākt ar stāstītāja paša izvēlētām tēmām pēc paša laika izjūtas. Ja cilvēks nevar izvēlēties, ko stāstīt, un pauze ievelkas, piedāvājiet sākt ar bērnības atmiņām, piemēram, ar spilgtāko pirmo bērnības atmiņu redzējumu. Tas liek atgriezties katram cilvēkam dabiskajā pirmsākumā, noskaņo uz atmiņu viļņa. Konkrētība ved stāsta turpinājumu. Pirmie iespaidi raksturo stāstītāja dabu. Atmiņas par vecākiem, vecvecākiem ļauj orientēties ģimenes attiecībās.

Jāpievērš uzmanība, lai

• stāsts nav vispārīgs, bet saistīts ar konkrētiem dzīves notikumiem un pieredzi;
• stāstītājam atliek laiks domu sakārtošanai;
• nebaidīties no pauzēm.