Cilvēka atmiņas īpašības

«Cilvēki aizmirst daudz vairāk, nekā atceras,» raksta Inta Gāle-Kārpentere¹.

Jāņem vērā, ka biogrāfiskā intervijā var uzzināt tikai to, ko cilvēks atceras, un atmiņa ir selektīva, tā var būt neprecīza. Tāpat arī to, ko un kādā veidā cilvēki atceras, var ietekmēt un mainīt vēlākie dzīves notikumi, citu cilvēku stāsti vai sabiedrībā pieņemtās normas, notikumu interpretācija un to maiņa.

Lai noskaņotos intervijai, atcerēsimies, ka atmiņas nav sakārtotas pa plauktiņiem, tās darbojas pēc saviem likumiem. Izmantojot itāļu mutvārdu vēstures pētnieka Alessandro Portelli salīdzinājumu, cilvēka atmiņa ir kā piebāzti vecas mājas bēniņi. Tajos juku jukām atrodas novalkātas drēbes, aužamie stāvi, bišu rāmīši, šūpulīši. Kam tikai pieskaries, visam līdzi nāk kāds stāsta pavediens, savas sakarības un saistības.

Atmiņas var būt dažādas, un, ieejot otra cilvēka pasaulē, nekad nevar paredzēt, kādi jūtu un pārdzīvojumu vulkāni sekos. Intervētājam jābūt iekšēji gatavam gan līdzjūtībai, gan spējai distancēties un, ja vajadzīgs – palīdzēt sarunu biedram atgriezties tiešamībā.

Ja cilvēks saka, ka nav nekā īpaša, ko stāstīt, vai arī nezina, ar ko sākt, ir jāatrod vārdi, kas ierosina, pārliecina, ka ikviens cilvēks ir pieredzējis ko tādu, ko citiem būtu vērtīgi zināt, un ka katra cilvēka atmiņas ir svarīgas tautas mutvārdu vēsturē.

Takta izjūta, spēja iejusties stāstītāja lomā palīdzēs izveidot sadarbības gaisotni, iemantot stāstītāja uzticēšanos un atklātību.