Valentīnes Lasmanes dzīvesstāsts «Nakts nav tikai gulēšanai»

Latvijas mutvārdu vēstures pētnieku asociācija «Dzīvesstāsts» sagatavojusi radio lasījumiem izvilkumus no topošās grāmatas «Valentīnes Lasmanes dzīvesstāsts: Nakts nav tikai gulēšanai», kurā pārskatīts viņas 102 mūža gadu gājums.

Jaunībā viņa iesaistījās Latvijas Centrālās padomes organizētajā bēgļu laivu kustībā pāri Baltijas jūrai. Atmiņās tiekamies ar kustības vadītāju Konstantīnu Čaksti, arī ar Voldemāru Ģinteru, Leonīdu Siliņu, kuri darbojās Valentīnei līdzās. Dramatiskus mirkļus viņa pārdzīvo gan Kurzemes mežā, kad par iespēju izglābties jāpārliecina ebrejs Michelsons, gan jūrā, kad laiva uzsēžas sēklim. Seko skaudrā trimdas dzīves apjausma pēckara izpostītā Eiropa, kuru Valentīne skata savām acīm, latviešu sabiedrība Zviedrijā, un jautājumi sev: ko darīt, kā atgūt pašapziņu.

Valentīnes dzīslās rit etniski jauktas asinis – tēvs latvietis un māte ukrainiete. Viņa pati – ideāliste, mūžīgā meklētāja, ar neapslāpējamu aicinājumu kalpot augstākam mērķim.

Dokumentārā atmiņa ir kas vairāk nekā vēsture – tā ietver visu plašo cilvēka izjūtu gammu, jo nekas, neviens notikums – ne uzvara, ne zaudējums – nav svarīgi paši par sevi, bet gan, kā to uztver, saprot, pārdzīvo cilvēks, kas bijis iesaistīts.

«Nakts nav tikai gulēšanai». Grāmatas nosaukums atgādina – naktī atīrās laivas no Kurzemes krasta, nakts klusumā var pārdomāt un novērtēt svarīgākos savas dzīves lēmumus un kā tos ievirzījuši gadsimta vēstures pagriezieni. Arī gadsimta beigās viņa ir notikumu centrā – rīko savas vīra māsas politieslodzītās Lidijas Doroņinas-Lasmanes atbrīvošanas akcijas Rietumos un māca latviešu valodu arī vēl sirmā vecumā.

Radio lasījumu sagatavoja Gaitis Grūtups un Māra Zirnīte. Lasa Gundega Grūtupa, Jana Ļisova, Baiba Broka. Režisore Māra Eglīte. Skaņu režisors Ivo Tauriņš. 2020. gads.

Pirmā daļa: Ukraina. Ceļš uz tēvzemi. Pirmās skolas gaitas

Radiolasījuma 1. daļa vēsta par Valentīnes bērnības gadiem Ukrainā, ierašanos Latvijā un pirmajiem skolas gadiem. Dzimusi 1916. gada 16. maijā Kremenčugā latvieša Kārļa Jaunzema un ukrainietes Ludmilas Gulakovas ģimenē, Valentīne par savu pirmo sauc ukraiņu valodu. Pēc atgriešanās Latvijā 1921. gadā ģimene gadu mitinās tēva dzimtajās mājās Siguldas pagasta «Grotos». «Pa ceļu, govis, pa ceļu!» – Valentīnes atmiņās izskan viņas pirmais sauciens latviešu valodā – tēva saimniecībā tolaik ir 10 govis.

Drīz ģimene pārceļas uz Rīgu, Valentīne uzsāk skolas gaitas, un atmiņu stāsts risinās ap skolas bērna pārdzīvojumiem un izjūtām.

Otrā daļa: Mācības ģimnāzijā. Baltu filoloģija. Endzelīna studente

2. daļā Valentīnes stāsts sākas ar atmiņām par mācībām Rīgas pilsētas 2.ģimnāzijā. Sekojot skolas laika draudzeņu Veltas Rūķes (vēlāk Rūķe-Draviņa) un Mirtas Ozolas piemēram, arī Valentīne nolemj studēt Baltu filoloģiju. Studiju laiks ir interesants un piesātināts, un to Valentīne atminas ar prieku. Lielu iespaidu uz viņu atstāj profesors J.Endzelīns, erudīts zinātnieks un liela autoritāte studentiem. Jaunas draudzības rodas arī universitātes studenšu biedrībā «Vienība Ausma».

1939. gada oktobrī tiek noslēgts Latvijas-PSRS Savstarpējās palīdzības pakts, un Latvijā tiek izvietotas padomju karabāzes. Cilvēkos pamazām rodas bailes un neuzticēšanās.

Trešā daļa. Padomju okupācija. Vācu armijas ienākšana. Holokausts Kārsavā

Radiolasījuma 3.daļa sākas ar Valentīnes atmiņām par vācbaltiešu izbraukšanu un padomju armijas ienākšanu Latvijā. Pirmo padomju okupāciju Valentīne strādā ziņu aģentūrā Leta par vietējo ziņu redaktori, kur viņu iekārtojis Leonīds Siliņš. Vācu armijai ienākot, ģimenei liekas drošāk, ka Valentīne pamet Rīgu – darbs ar iepriekšējo varu saistītā ziņu aģentūrā jaunajai varai var nepatikt. Valentīne vairākus gadus māca latviešu valodu Malnavas lauksaimniecības skolā, kur piedzīvo traģēdiju - viņas audzēkņi tiek iesaistīti ebreju holokaustā Kārsavā.

Kara laiks atnes zaudējumus arī Jaunzemu ģimenē – 1942. gada decembrī 23 gadu vecumā ar difteriju mirst Valentīnes brālis Vika (Viktors).

Ceturtā daļa. Latvijas Centrālā padome. Izaka Michelsona glābšana. Vecāki paliek Latvijā

1944. gads paiet pretošanās zīmē. Jau gada sākumā, pēc tikšanās ar LCP priekšsēdi Konstantīnu Čaksti, Valentīne ar Malnavas skolas audzēkņiem Pļaviņās izveido pretestībnieku grupu. Puiši no vācu armijas vilcieniem zog ieročus, munīciju, meitenes kaltē sausiņus un gatavo sanitārās paciņas. Vēlāk Valentīne iesaistās palīdzībā latviešu dezertieriem, dod patvērumu poļu pretošanās kustības dalībniekam. 1944.gada septembrī Valentīne kā LCP radiotelegrammu šifrētāja dodas uz Ventspili. Spilgta epizode ir bijušā Ventspils kokrūpnieka ebreja Izaka Michelsona glābšana. LCP piedāvā doties pāri jūrai arī kureliešiem, taču saņem atteikumu.

Naktī no 1944. gada 12. uz 13. oktobri Valentīne atrodas Rīgā. Viņa aicina braukt uz Zviedriju savu ģimeni, taču vecāki atsakās – mātei tālais ceļš var būt par grūtu. Tēvs uz staciju pavada Valentīni un viņas māsu Ņinu.

Piektā daļa. Dzīve Zviedrijā. Izveidojas ģimene. Izraidīšana no PSRS

Radiolasījumu noslēdzošā daļa sākas ar epizodi, kad arī Valentīne kopā ar 160 citiem bēgļiem laivā «Zvejnieks» atstāj Latviju. Stāsts vēsta par ikdienu Zviedrijā, par draugu un cīņu biedru likteņiem. Valentīne atceras, ka gandrīz līdz 100 gadu vecumam mācījusi latviešu valodu. Hruščova atkušņa laikā izdodas izsaukt uz Zviedriju abus vecākus, kur viņus gaidīja visi trīs viņu bērni.

1952. gada decembrī Valentīne apprecas ar Albertu Lasmani un viņiem piedzimst trīs meitas. Alberta māsa Lidija Doroņina-Lasmane Valentīnes dzīvē ir īpašs cilvēks. Lidija ir tā, kura Lasmaņu ģimenei atsūta tolaik iebraukšanai PSRS nepieciešamos izsaukumus. Pirmais Latvijas apciemojums 1966. gadā paiet mierīgi. 1970. gadā Latvijas apciemojuma laikā Lidija tiek apcietināta, bet Valentīnei Lasmanei ar vīru Albertu desmit dienas jāierodas uz pratināšanu čekā; pēc tam viņi abi tiek izraidīti no PSRS.