Valsts noslēpums
Padomju laikā par padomju pilsoņu un muzeju darbinieku pareizu ideoloģiju rūpējas visi – partija un valdība, izglītības sistēma, prese, radio un televīzija, Muzeju pārvalde un tās organizētie dažādie kursi, kuros, kā tas tomēr jāatzīst, bez visa pārējā māca arī daudz un dažādas katra laika muzeju darbiniekiem nepieciešamās iemaņas.
Bet, lai aiz ļaunprātības vai vieglprātības netiktu izpausti svarīgi valsts noslēpumi vai arī netiktu kaut kādā veidā apšaubīta neizbēgamā komunisma uzvara, vai lai netiktu rādīts kaut kas laimīgo šodienu kompromitējošs vai ļauno pagātni cildinošs, par to rūpējas Galvenā Literatūras pārvalde, ko latvieši, kas šo iestādījumu iemantojuši reizē ar padomju varu, sauc no krieviem palienētā vārdā – Glavļits. Tā ir padomju cenzūra.
Laiku pa laikam muzeju apmeklē Glavļita pārstāvji. Vairumā gadījumu tās ir uztrauktas un nervozas sievietes. Tas ir tipiski padomju iekārtai – pārbaudītāji bieži vairāk nobijušies nekā pārbaudāmie. Viņu atbildība tak nesalīdzināmi lielāka. Ja nu patiesi pēc viņu pārbaudēm kas paliks nepamanīts – tad nepatikšanas pašiem pārbaudītājiem daudz nopietnākas. Kas tad mēs - pārbaudāmie. Mēs vienmēr varam izlikties par muļķiem. Protams – runa arī iet par 1960.-1980. gadiem – gluži pie siena jau nevienu vairs neliek.
Ekspozīcijās nedrīkst parādīties kartes, īpaši ar mērogu, grupu uzņēmumi, ja par visām tur attēlotām personām nav skaidrs, ka neviens – ne pats ne arī tuvs rads nav bijis ne Sibīrijā ne cietumā, ne arī emigrējis un atrodas ārzemēs. Un ir vēl daudz citu bīstamu un uzmanāmu momentu. Nedrīkst parādīties Ventspilī fotografētas militārpersonas formās, kas varētu liecināt, ka Ventspilī izvietotas kaut kādas karaspēka daļas. Nedrīkst pieminēt nevienu latviešu vai ārzemju autoru, kurš ir kaitīgās jeb aizliegtās literatūras sarakstos, un tādi saraksti iznāk periodiski un plaši. Bet mēs jau paši labi zinām, ko drīkst un ko nedrīkst – tā ka pie mums bieži neatrod kaut ko valsts drošību apdraudošu.
Tā nu kārtējo reizi tiek pārbaudīts gan Ventspils pilsētas muzejs gan Brīvdabas muzejs. Un, kas to būtu domājis – Ventspils muzejā atrodas kaut kas traki aizdomīgs. Karte! Ar virsrakstu – 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas kaujas ceļš. Kā zināms, šī ideoloģisku motīvu dēļ Otrā pasaules kara (toreiz to dēvē par Lielo Tēvijas karu) laikā organizētā Sarkanās Armijas sastāvdaļa piedalījusies kaujās Ļeņingradas - Novgorodas apkaimē, tad Madonas un Rīgas operācijās, visbeidzot arī Kurzemes cietoksnī. Tad nu šīs apdzīvotās vietas baltā lapā kā punkti iezīmētas un ar bultām savienotas. Par mērogu nav ne runas. Un vispār – esam šo shēmu aizlienējuši no skolas mācību grāmatas. Neatceros, no kādas klases. Bet uzbudinātajai Glavļita pārstāvei nevaram to grāmatu parādīt, jo tā jau atdota atpakaļ attiecīgajam skolas bērnam. Kad nu apzvēram ar visu veidu zvērastiem, ka izkopējums no skolas mācību grāmatas ar visu atsauci tiks viņai tuvākā laikā nogādāts, mums ļauj uz karstām pēdām neraut ārā aizdomīgo objektu no ekspozīcijas, bet pagaidīt. Ar to nu kaut kā tiekam galā.
Bet Brīvdabas muzejā lieta daudz lielāka - tīri fiziski - un ļoti nopietna. Šis muzejs, kā vispārzināms, pēta zvejniecību, tai skaitā arī Ventspils zvejnieku kolhozu Sarkanā Bāka. Tas ir Latvijas PSR lielākais zvejnieku kolhozs. Bez piekrastes zvejas laivām tam pieder viens vai divi lielie jūras zvejas traleri (saīsinājumā BMRT) un vairāki vidējie (saīsinājumā SRT). Tie uzturas Atlantijas okeānā vai Ziemeļjūrā vairākus mēnešus, zvejo un pārstrādā sazvejotās zivis, kaut arī ārzemju ostās nedrīkst ieiet. Atlantijas okeāns kā zvejas vieta nav noslēpums. Par to raksta presē, par to runā radio un to rāda televīzijā. Šis fakts ekspozīcijā atspoguļots sekojoši. Uz lielas planšetes – kādi 3×2 metri – kas izvietota gandrīz pie pašiem griestiem, stipri nosacīti attēlotas abas zemeslodes puslodes. Ievilktas tikai kontinentu robežas, valstis nav atzīmētas. No papīra izgriezti divi lielāki un vairāki mazāki (cik nu tajā laikā Sarkanajai Bākai pieder) zvejas traleru aptuveni silueti un iekaisīti lielajā zilajā ūdens plašumā starp Eiropu un Ameriku, kas, kā esam skolā mācījušies, saucas Atlantijas okeāns. Iespaids neapšaubāmi vairāk dekoratīvs nekā informējošs. Bet tas nekavē nabaga pārbaudītājai krist izmisumā. Karte! Un sakari ar ārzemēm! Un iešifrēts kuģu skaits! Un vispār – fakts kā tāds! Mēs viņu mierinām kā mācēdami un beidzot galvojam, ka dabūsim atļauju no pašiem padomju robežsargiem šādu infomāciju izplatīt. Robežsargi dažkārt ir šāda veida domstarpību izšķīrēji un pretēji saviem civilajiem kolēģiem apveltīti ar zināmu veselo saprātu. Vairs neatceros, kā tas viss tiek atrisināts, bet to gan atminu, ka kaut kāds kompromiss tiek panākts, jo aizdomīgais dekoratīvais elements vēl ilgi rotā Brīvdabas muzeja ekspozīciju.
Muzejā ir vēl viena valsts noslēpumu izpaušanas iespēja. Tā ir atsauksmju grāmata. Tā, redzamā vietā nolikta, ir nepieciešams muzeja atribūts. Darbaļaudīm jādod iespēja izteikt savas uzslavas un kritiskās piezīmes. Organizēto ekskursiju vadītāji arī vienmēr savas pateicības ieraksta. Ar civilpersonām tā lieta ir vienkārša. Bet ar armijas daļām - ja tās paraksta savu blagodarnostj (pateicība), minot savas karaspēka daļas numuru – lieta ir bīstama, jo tā jau ir valsts noslēpuma izpaušana. Ventspilī drīkst būt tikai robežsargi. Tāpēc atsauksmju grāmatas ir cenzoru pārbaudes objekts, visas lapas ar valsts noslēpumiem tiek bez žēlastības izplēstas.
Un noslēpums tiek saglabāts.
Pierakstīts 2021. gada novembrī