Zvejnieku krogi Ventspilī – pēc Otrā pasaules kara
Runa ir par pirmajiem pēckara gadiem. Nodibinājies zvejnieku artelis, nacionalizēti zvejas rīki; viss, kas saistīts ar pārtikas ieguvi, ir tautsaimnieciski svarīgs, un zvejnieki kļūst par savam laikam salīdzinoši labi atalgotu sabiedrības daļu.
Nav jau tā, ka Ventspilī visi zvejnieki dzīvotu Ostgalā. Bet Ostgalā sākas un beidzas viņu ikdienas darba gaitas. Tāpēc Ostgals ir stratēģiski svarīgs. Tas tiek apzināti apgādāts ar vietām, kur var katrā laikā dabūt šņabi un desu maizi.
Ostgala centrā – Kapteiņu ielā, necilā ķieģeļu ēciņā atrodas krogs, kas saucas Koreja. Tolaik plosās Korejas karš (1950-1953). Kas un kāpēc tur kaujas, varbūt visiem nav gluži skaidrs, bet kara darbība ar kritušajiem saistās, un tādi te arī gadās. Atšķirībā no īstā kara, Kapteiņu ielas Korejā kritušie pēc kāda laika augšāmceļas un iet uz mājām. Vēlāk šajā ēkā atradīsies Ostgala gaļas bode, pēc tam maizes veikals.
Bet visiem izslāpušajiem te vietas nepietiek. Drīz vien Vasarnīcu ielā parādās diezgan plaša celtne, koka, bet pārvietojama – tā stāv uz priedēm apaugušā Vasarnīcu un tagadējās Kroņa, toreizējās Jūras ielas stūra ar fasādi pret Vasarnīcu ielu. Celtnē var ietikt, pārvarot dažus pakāpienus, dziļumā lete ar bufetnieci, pudelēm un uzkožamajiem, priekšā vai tik nav vieta pāris galdiņiem. Es arī šo vietu miglaini atceros, jo, ja gadās kāda kapeika, tur var ieiet un nopirkt, piemēram, vienu šokolādes konfekti. Šī vieta gūst nosaukumu Betlēme. Vai tas tāpēc, ka te arī krīt un augšāmceļas, vai tāpēc, ka uz priežu saknēm var dusēt saldi kā silītē, īsti nav zināms. Tikai pēc kāda laika valdīšana konstatē, ka guļošie dažkārt traucē satiksmi pa Vasarnīcu ielu. Tāpēc celtni, kas būvēta uz tādām kā augstām paviļām, pēc kāda laika ievelk dziļāk priedēs. Tā šī problēma tiek atrisināta.
Pa diagonāli pretī uz Vasarnīcu ielas un Lielā prospekta, kas tolaik saucas Brīvkalna iela, stūra, vietā, kur kādreiz pacelsies un kādu laiku stāvēs Jurija Gagarina piemineklis, atrodas pagara zaļi krāsota koka ēka, ar garo fasādi pret Vasarnīcu ielu. Tas ir Garais krogs. Tikai stipri vēlāk es sapratu, ka tā vēl celtne, kas, iespējams, saglabājusies no šī gruntsgabala senā – pirms 1. pasaules kara – un ilggadīgā nomnieka Raizona laikiem, un tolaik saukta Raizona muižiņa. Tā cara laikā ir viena no Ventspils piepilsētas muižiņām, kā Reinkes (tagadējais Reņķa dārzs), Gūtšmita (vēlākais Lunaparks – kvartāls starp Vasarnīcu ielu, Lielo prospektu, Puškina un Jūras ielām) un vēl vairākas piepilsētas muižiņas. Kādu laiku nu tā kalpo kā krogs. Vēlāk šajā ēkā būs pārtikas veikals.
Pa Vasarnīcu ielu tuvojoties tagadējai Jūras, toreiz 1. Maija ielai, gandrīz blakus viens otram atrodas divi kioski. Tie ir Zaļais kiosks un Baltais kiosks.
Zaļais kiosks ir zaļi krāsota koka divstāvu celtne. Atrodas Vasarnīcu ielas malā iepretī tagadējai Karlīnes, toreiz Baltijas ielai. Otrā stāvā smērē sviestmaizes, pirmā stāvā pa lodziņu tās tirgo kopā ar dzērieniem. Kā celtne tas saglabājies vēl no starpkaru perioda, kad Gūtšmita muižiņas teritorijā bija iekārtota publisku pasākumu vieta, saukta Lunaparks. Zaļais kiosks tiek pieminēts jau kopš 1930. gadu sākuma un nez kāpēc toreiz saucas Santa Lūcija. Pati kādreizējā muižiņas ēka, kas atradās uz Zviedru vaļņa iepretim tagadējai Ventspils domes ēkai, tolaik kalpoja kā kafejnīca. Padomju laikā tā būs dzīvojamā ēka un izzudīs tikai 1970. gados.
Dažus soļus tālāk uz paša stūra ir mūra Baltais kiosks. Par tā celšanu ar lepnumu ziņo Ventas Balss 1939. gada jūlijā: „Vasarnīcu - 15. maija ielu stūrī nojauc veco šķībo koka kiosku, tai vietā jauns, moderns mūra kiosks ar telpu dežurējošam policistam.” Ulmaņa laikos Jūras iela tika pārdēvēta par 15. maija ielu – kā zināms, tas ir datums, kad notiek Ulmaņa apvērsums. Baltais kiosks jau saglabājas diezgan ilgi, šķiet, tiek pat jaunajos laikos privatizēts, bet pēc tam tomēr nojaukts.
Baltais kiosks kalpo tādiem pat mērķiem kā Zaļais. Bet nav jau tā, ka tikai šņabi tur var dabūt. Dabūjamas arī konfektes, limonāde, papirosi Belomorkanal un Kazbek, cigaretes Pamir un Prīma, un vasarās tirgo starp divām apaļām vafeļu ripiņām iespiestu saldējumu. Ir lielā porcija un mazā porcija. Lielā, protams, labāka, bet tā parasti sāk jau pilēt un tecēt, iekams pagūta apēst.
Rūpīgi ar visu iedzeramo vietu dislokāciju iepazīstoties, jākonstatē, ka viens punkts palicis nenosegts. Tā ir izeja no Ostgala pa Valdemāra ielu. Taču arī te tiek rasts risinājums. Tepat netālu no Avotakas laukuma Valdemāra ielas kreisajā pusē ir ķieģeļu celtne ar aklo sienu pret ielu. Sienā izveido loga vietu (izsit ambrazūru – saka karus pieredzējušie zvejnieki), un tirdzniecība pa aizslēģojamu logu var sākties arī šeit. Šai vietai kādu nosaukumu gan vairs neviens nevar atcerēties.
Nu vairs no Ostgala nevar izkļūt ne iekšā, ne ārā, neuzduroties kādai stipro dzērienu tirdzniecības vietai.
Jāpiebilst, ka tirdzniecības vietas ir zvejnieku kooperatīva īpašums. Tā nu vismaz daļu no zvejnieku nopelnītā var atkal dabūt atpakaļ.
Paies kādi gadi, pamazām šīs iedzertuves izzudīs, bet zvejnieki kļūs vēl bagātāki un pārcelsies uz lepnākiem krogiem.
Pierakstīts 2012. gada 28. septembrī
P.S. Kad šo materiālu publicēja vietējā Ventspils presē, atradās nosaukums vietai Valdemāra ielā – “Pie Batjka”. Bet es to nebiju zinājusi.