Tikšanās ar māksliniekiem
Ventspils muzeja vēsturē ir periods, ko sauc par Šulca laikiem. Tas ilgst no pilsētas muzeja dibināšanas 1945. gadā līdz Šulca darbības beigām – ap 1967.-1968. gadu. Notikums, par ko šeit runa, attiecināms uz 1960. gadu vidu.
Kaut kādā sakarībā Ventspilī ieradies pazīstamais latviešu tēlnieks Jānis Zariņš (1913-2000 ). Viņš ir Šulca laikabiedrs un tuvs paziņa – ne velti visi padomju laikā Ventspilī radušies pieminekļi ir viņa darbi. Tagad – sakarā ar viņa ierašanos – muzejā tiek organizēta publikas tikšanās ar ievērojamo mākslinieku.
Vēl jāpiebilst, ka muzejā tajā laikā strādā kāds Ventspilī labi pazīstams pāris – Tauriņa un Gulbītis. Vairākus gadu desmitus Tauriņa bijusi Ventspils grāmatnīcas Gaisma direktore un Gulbis, ko visi sauc – Gulbītis – grāmatnīcas darbinieks. Viņi labi pazīstami visiem pilsētas iedzīvotājiem un savukārt paši gandrīz vai visus pazīst. Kad nu direktors Šulcs ir nozīmējis tikšanās laiku, kaut laika maz, abi liek lietā savus sakarus un noorganizē diezgan kuplu publiku.
Pienāk laiks, sanāk publika – vairāki desmiti cilvēku, paiet laiks – bet nav ne Šulca ne Zariņa. Publika gaida, gaida un beidzot izklīst. Šulcs parādās tikai nākamajā dienā un atvairās no pārmetumiem – tikšanās tak nolikta uz šodienu, ne vakardienu. Tauriņa un Gulbītis liek lietā visas savas iespējas un vajadzīgā laikā atkal noorganizē publiku. Šoreiz jau vairs ne tik daudz bet kādi padsmiti sanāk. Publika sanāk, gaida un gaida, bet veltīgi. Pēc kāda laika pacietība zudusi un visi aizgājuši. Kad nu muzejs tukšs – stipri jautri ierodas Zariņš un Šulcs.
Par publiku atbildīgie nu ir šausmās. Bet kaut ko jau vienmēr var izdarīt. Steidzīgi savāc muzejā esošos darbiniekus, dažus izprasa no pretim esošās bibliotēkas, muzejā ienācis arī kāds zaldātiņš. Viņš ir bruņots, viņam ir planšete ar dokumentiem – acīmredzot kurjers – , un muzejā viņš ienācis paprasīt ceļu uz kādu iestādi. Kad viņš ierauga, ka Šulcs ar varonīgu izteiksmi sejā slēdz ciet ārdurvis, lai neviens no publikas neizzustu, viņš saprot, ka tūlīt viņam nolaupīs slepenu saraksti, un panikā metas uz sētas durvju pusi, lai glābtu sevi un savus svarīgos dokumentus. Bet konfliktu kaut kā izdodas dzēst. Zaldātu aizlaiž savās gaitās, pārējie tiekas ar slaveno Latvijas mākslinieku.
Kad nu viss sekmīgi beidzies, publika atvadījusies, tik vien vēl darba kā aprēķināt, cik tad apmeklētāju bija sanākuši, lai tiktos ar tēlnieku Jāni Zariņu. Cilvēkam, kas prot rēķināt, nav grūti to izdarīt. Pirmoreiz bija 29, otrreiz – 14, trešoreiz – ieskaitot Zariņu, Šulcu, Gulbīti, Tauriņu un zaldātu – 9.
Kopā – 52.
Ka tikai uz katru tikšanos būtu tik daudz apmeklētāju!
Dokumentāls notikums – ieskaitot zaldātiņu. Tolaik muzejā strādāja mana draudzene Baiba Balode, tā šo visu piedzīvoja un man atstāstīja.
Pierakstīts 2021. gada decembrī