Lekcija Ventspils kultūras darbiniekiem

Jādomā, ka tai pašā komunisma cēlāju izglītošanas kampaņā, kuras ietvaros organizētā lekcija notiek Ugālē un ir jau aprakstīta, notiek lekcija arī Ventspils kultūras darbiniekiem. Uz to sasaukti kultūras un arī izglītības darbinieki. Notiek Ventspils 4. vidusskolā. To organizē pati Ventspils partijas komiteja, tāpēc par apmeklētību priekšniecība ļoti noraizējusies. Es arī paklausīgi dodos no Akmeņu ielas muzeja uz 4. vidusskolu. Ejot mani apsteidz pulciņš vīru, acīmredzot iebraucēji, rāda uz skolas balto silikātķieģeļu korpusu un prasa – Eto portovije mastjerskije? Es atbildu – Ņet, eto škola. – Un domās piebilstu – Tā ir skola, kurā mācās mani bērni.

Tā tas arī ir.

Tā kā ir ziemas laiks un skolu nevar lāgā apkurināt, visiem stipri salst, un bērni, kā es labi zinu, sēž klasēs virsdrēbēs un bezmaz cimdos, šņaukādami savus iesnainos degunus. Mums lekcija notiek zālē – mēs arī sēžam mēteļos un cepurēs. Lektors – kā šķiet – kāda bijusi militārpersona—krievu valodā stāsta par to apdraudējumu, ko jaunatnes audzināšanā padara anekdotes un džinsi.

Politiskās anekdotes, redziet, tiek speciāli sacerētas un ievazātas veselīgajā padomju sabiedrībā. Kā vaininiece tiek piesaukta viena no slavenajām Lielbritānijas universitātēm, vairs neatceros – Oksfordas vai Kembridžas. Amerikas Savienotajās Valstīs tā grēcīgā, ja nesajaucu, ir Hārvardas universitāte. Bez jokiem – viņš universitātes sauc pie vārda, es tikai varu sajaukt, kuras. Savukārt Sorbonna ir tā, kur sagudro anekdotes par Čapajevu. Un tad vēl ir viena – neatceros, kura – kas sacer anekdotes par armēņu radio (Jūs tak atceraties – Armēņu radio saņem jautājumu – Vai ir izeja no bezizejas stāvokļa? Armēņu radio atbild – Uz jautājumiem par lauksaimniecību armēņu radio neatbild. Utt. ) Ar to tās mācību iestādes, redziet , patiesībā nodarbojās.

Es tā kā taisos pajautāt, vai gadījumā nav zināms, kas sacer anekdotes par čukčiem, bet atmosfēra ir tik nomācoša, ka nav nekāda vēlēšanās tuvāk iesaistīties.

Un džinsi tiek speciāli ražoti ar ASV karogiem uz dibeniem, lai padomju jaunatne pierastu pie ASV karoga, pret kuru mums būtu jābūt visnegatīvākajai nostājai.

Zālē sēž kupla publika. Vairums ir latviešu un krievu skolu skolotāji. Visu runāto visi uzklausa apātiski. Kādas domas katram rosās pa galvu – to jau nevar redzēt. Bet lektors ir ļoti pašapzinīgs, runā ļoti pārliecināti, pašam viņam šaubu nav nekādu, un situācija kopumā ir tik bezcerīga, ka nevienam kaut kā nerodas gribēšana paprasīt – kā tad tā? Vai tad anekdotes nav folkloras žanrs? Vai tad ir kādi spēki, kas var likt tās izplatīt pretēji publikas gribai? Ierobežot – to jā. Var nepublicēt, aizliegt publiski stāstīt – cik nu Raikins dažkārt kaut ko atļaujas. Bet panākt, lai padomju cilvēks ar tikko saklausītu svaigu anekdoti zobos nestos pie tuvākā kolēģa, lai steigšus to izstāstītu – to ar varu nevar panākt nekādā veidā. Nez, kā tās ārzemju universitātes to dara? Tas paliek noslēpums. Un pie džinsiem es arī saausos. Galu galā man ir trīs puikas. Nesen tolaik populārajā laikrakstā Ļiteraturnaja Gazeta bijis raksts pa lielo puslapu – Buģet ļi sovetskij džins? Un kā jūs, cienītie, domājat? Ņet, ņe buģet. Jo audums ne tāds, krāsa ne tā, piegriezums ne tas, furnitūra ne tā, šuvēji ne tie, un rezultāts nevar būt tas. Un viss. Un visi pirks džinsus par lielu naudu ar visiem karogiem un būs lepni, ka ir kaut kā pa blatu tādus dabūjuši. Tas ir skaidrs katram, kam darīšana ar ar vīriešu dzimuma pārstāvjiem.

Bet skaidrs arī tas, ka lektors šitādu avīzi nelasa un visu šo nezin.

Kad viņš ir ilgāku laiku norunājis, lekcija beidzas. Jautājumi? Jautājumu nav. Ventspils inteliģences pārstāvji izstaipa sastingušos locekļus un, viens otram acīs neskatoties, pamet zāli. Pie durvīm stāv partijas komitejas darbinieki, tai skaitā arī mums pazīstamā Aina Žanovna. Man viņu šad tad iznāk pieminēt – bet ko lai dara, mums tie darbības gadi daļēji sakrīt. Man gribas viņai teikt – Jums tā kā vajadzētu vairāk rūpēties par tās organizācijas prestižu, kuru jūs pārstāvat. Bet vai tad es ko pasaku? Es jau tāpat kā visi esmu visu padevīgi noklausījusies.

Šis ir viens no piedzīvojumiem, par kuru es līdz šai dienai kaunos.

Pierakstīts 2022. gada 26. maijā