Politbirojs viesnīcā
Tā var būt 1970. gadu nogale un 1980. gadi. Ir tāds periods, kad lielākās Ventspils viesnīcas Dzintarjūra fasādes logi uz svinamajiem Oktobra sociālistiskās revolūcijas svētkiem (bet vai uz 1. Maija svētkiem arī – nevaru atcerēties) tiek aizsegti ar PSKP Centrālkomitejas locekļu portretiem. Vai varbūt tas ir Politbirojs. Ej tu sazini. Katrā ziņā gan militārās formās, gan privātos uzvalkos tērptu vecišķu vīriešu daudzums ir kādi vairāki desmiti.
No ārpuses uz viesnīcu skatoties, tā nemaz neliekas, bet patiesībā tie logi un līdz ar to portreti ir varen lieli. Es to zinu, jo bieži viesojos pie māksliniekiem Ozoliņiem. Ingrīda Ģelze-Ozoliņa ir mana draudzene, bet Ansis Ozoliņš ir pilsētas galvenais mākslinieks. Viņu mājas kāpņu telpā ēkas pašā augšējā stāvā, kur atrodas mākslinieku darbnīcas, arvien kāds portrets ir pie sienas piesliets. Es, iedama garām, arvien pie tiem pamērojos un konstatēju, ka tādu kā mani portretētais varētu norīt veselu. Tik liels viņš ir. Bet kāpēc tie portreti allažiņ tur stāv? Redziet, tie vīri jau ir stipri gados. Nekad nav tā, ka pilns viņu komplekts nodzīvotu no vieniem svētkiem līdz otriem. Tad pilsētas galvenais mākslinieks izmanto zudušās personas portreta pamatni un uzglezno nākamo portretu. Tur galvenais, lai nemaisītos privāti un militāri tērptie – tas to lietu stipri apgrūtina, jo tad ir jāapkrāso lielas jaunas platības. Bet arvien ir sagādāta kāda rezerve – un viss notiek sekmīgi.
Laiks rit uz priekšu, un padomju tautas prasību līmenis aug. Pamazām ir izveidojusies tāda ļaužu grupa, ko sauc par Tautas modro aci. Tautas modrā acs ievēro visādas komunisma celtniecības nepilnības un operatīvi par tām ziņo atbildīgajām iestādēm. Man tā šķiet, ka šodien viņu darbu turpina bijušo komunistu un citu kaitnieku atmaskotāji – vai varbūt modrās acis ir vēl pašas saglabājušās.
Šajā gadījumā Tautas modrā acs pamanījusi, ka eksponējamo personu ģīmji gan atbilst pašreizējam momentam, bet nav aktualizēti ordeņi un medaļas, ar kuriem pušķotas viņu krūtežas, jo to mēs zinām, ka padomju laikos ar šīm balvām neskopojās, katru gadu tās tika no jauna papildus piešķirtas. Kur sūdzēties – tas ir zināms. Kā par komunisma celtniecības trūkumiem, tā par vīra neuzticību vai veikalā nopirktu ieskābušu pienu sūdzēšanās vieta ir viena – partijas komiteja.
Nu partijas komiteja māksliniekam izvirza prasību, lai viņš attiecīgi papildina apbalvojumus. Uz to mākslinieks atbild – lai dara viņam zināmu, kas īsti katram papildus jāpieglezno, un viņš to izdarīs, bet ar pētīšanu viņš nenodarbosies. Tas nav mākslinieka uzdevums. Tad partijas komiteja pieņem Zālamāna lēmumu – ja nav skaidri zināms, kādi apbalvojumi katram pienākas, tad lai visiem aizkrāso ciet visus apbalvojumus, un beigta balle.
Mākslinieks rīkojumu izpilda, un tādus portretus izvieto nākamajos svētkos.
Bet nu Tautas modrā acs saskatījusi, ka, ja skatās no sāniem noteiktā leņķī, tad var redzēt, ka tur viss ir svaigi aizkrāsots, un sūdzas atkal.
Bet man jāsaka, tālāko šīs problēmas risinājumu es nemaz nezinu. Būtu jau interesanti izpētīt, cik ilgi viesnīcas logi tā tiek rotāti, un kad to pārtrauc.
Pierakstīts 2022. gada martā
P.S. Šo stāstīja pats Ansis. Vai lai sakām, kas toreiz darbojās partijas komitejā un deva attiecīgos rīkojumus?