Augšā pa lejupejošām kāpnēm. Un otrādi

Kas ir augšā, kas ir apakšā – to skaidri nevar zināt. Te ir svarīgi tas, vai stāv uz galvas vai stāv uz kājām. Visi saprot, ka dažus grafikus labāk aplūkot, stāvot uz galvas.

Bet šodien nav tik svarīgi grafiki. Šodien svarīga ir publicitāte. Kā panāk publicitāti? Pareizi – ar reklāmu. Ar reklāmu panāktu publicitāti sauc par reitingu. Kādam jābūt reitingam? Pareizi . Reitingam jābūt augstam.

Bet reklāmu ir tik, ka uz katru planētas iedzīvotāju iznāk daudzums, ko neviens nespēj ne izlasīt, ne apskatīt. Tāpēc reklāmas ātri pagaist no redzesloka – jo visums, uz kura to varētu izvietot, esot ierobežots, kā māca Karels Čapeks, kurš to kaut kur izlasījis, un dialektika prasa, ka vienas reklāmas dod vietu citām reklāmām.

Bet lielā visuma gudrība vēl ir tā, ka reklāma reklāmdevējiem vēlamā virzienā darbojas tikai zināmu laiku. Pēc tam tā pagriežas par 180 grādiem un darbojas pretējā virzienā, noslaukot visu iepriekš gūto pozitīvo rezultātu.

Taču – kurā brīdī pienāk kritiskais moments, neviens nezin. Tāpēc drošības dēļ reklāmas cenšas pēc iespējas ilgāk noturēt ziņu virsrakstu augšgalos. Kā to panāk? Pareizi – ar komentāru pievienošanu. Jo vairāk komentāru, jo ilgāk ziņa noturas redzamā veidā. Citādi tā kļūst tik virtuāla, ka aiziet virtuālās vides neredzamajos laukos, kur toties saglabājas mūžīgi, jo mēs zinām, ka viss, kas ir internetā, ir nezūdošs, tas tikai ir daļēji neredzams. Bet kaut kādā veidā tas mūs ietekmē, jo enerģija ir patērēta, un mēs zinām, ka pastāv enerģijas nezūdamības likums.

Tāpēc praktisks ierosinājums. Lai virtuālās vides gan redzamā, gan neredzamā daļa kļūtu aizvien koncentrētāka un iedarbotos uz mums arī tad, kad tā visa aiziet neredzamajā daļā, ierosinu pilnīgi visiem muzeja darbiniekiem neatkarīgi no ieņemamā amata, kvalifikācijas, nostrādātā stāža un veselības stāvokļa rakstīt komentārus pie muzeja darbību reklamējošās informācijas vismaz astoņas stundas diennaktī, panākot stāvokli, ka astoņstundu darba diena tiek stingri ievērota, ka beidzot muzeja darbība kļūst pilnīgi nesvarīga, bet reklāma sasniedz nebijušus apjomus un reitingi sasniedz nebijušus augstumus. Lielu mērķu dēļ šo to var arī upurēt. Piemēram – vēstures pētīšanu un objektīvas informācijas iegūšanu par publikas patieso interesi.

Ja konkurenti no mums pārņems šo darbības formu, ierosinu darba dienas ilgumu pagarināt.

Viss atkarīgs no mums pašiem.

Anonīms rakstītājs, segvārds – Labvele.

Pierakstīts 2015. gadā, muzeja apmeklētāju skaita samazināšanās periodā.

P.S. Vienā muzeja darbinieku sapulcē mani nokaitināja kāda censoņa izteikta doma, ka pašiem muzeja darbiniekiem jātēlo interesenti un jāraksta komentāri. Tad man šis izcepās.