Rakstā tiek iztirzāts jautājumi par to, vai uz šodienas Latvijas sabiedrību var attiecināt vienotas nacionālās atmiņu kopienas konceptu, uz ko tiek virzīta Latvijas valsts integrācijas politika? Vai ir pamatoti runāt par n-tajām atmiņu kopienām, kuras atrodas nemitīgā dialektikā, gan paplašinot, gan sašaurinot savas robežas, gan aktivizējoties, gan kļūstot pasīvas? Kādas ir šīs kopienas? Reliģiskas, novadnieciskas, šķiriskas, subkulturālas? Kādi ir vienojošie /atšķirīgie elementi šo kopienu pagātnes konstruēšanā un izmantošanā? Kā tiek meditētas šīs konstrukcijas? Tie ir tikai daži jautājumi, uz kuriem iespējams rast atbildes, turpinot fiksēt un pētot Latvijas iedzīvotāju dzīvesstāstus.
Atsauce: Zellis, K. (2018). Pagātnes konstruēšana Latvijas iedzīvotāju dzīvesstāstos: no nacionālās identitātes uz atmiņu kopienu konceptu? Kritiskā domāšana, inovācija, konkurētspēja un globalizācija (lpp. 77-82). Rīga: LU FSI.