Māra Zirnīte stāsta par to, ko cilvēkam var sniegt vērīga dzīvesstāstu uzklausīšana. Ne vienmēr vecāku pieredzi bērni uztver tiešā veidā. Šis process ir sarežģītāks un veido ne tikai vērtību orientierus, bet arī ietekmē izvēles, kā to redzam mazmeitas un vecāsmātes atmiņu stāstos, kuros ieskanas arī otrās paaudzes starpniecība.
Atsauce: Zirnīte, M. (2022) Atmiņu kultūrslāņi dzīvesstāstos. Atmiņu mantojums paaudzēs: dzīvesstāstu perspektīva (94.-117.lpp.). Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts.
«Dzīvesstāstos cilvēki atklāj savu pieredzi savstarpēji saistītu notikumu secībā. Kā atgādina antropologs Edvards Bruners, atmiņu individuālajā sniegumā atklājas atšķirība starp dzīvoto dzīvi (realitāti), pieredzēto (pieredzi) un izstāstīto (izteikto) (Bruner 1986). Dzīvesstāstos atklājas, kā notikums ir atbalsojies cilvēkā, kā tas ticis saprasts un ar kādu jēgu izstāstīts. Stāstītāja spēja sniegt personīgi pārdzīvotu priekšstatu par notikumiem iesaista emocionāli un paver ceļu atmiņu pārnesei. Atmiņu stāsta ietekme pielīdzināma mākslas iedarbībai uz klausītāju. Abos gadījumos emocionāls pārdzīvojums paver ceļu uz cilvēka iekšējo pasauli, kurā cita pieredze atbalsojas kā savējā. Tāpēc atmiņu pārnese no paaudzes paaudzē neved atpakaļ pagātnē, bet – gluži otrādi – atklāj dzīvi attīstībā. Tāpat kā zemes slēpto kultūrslāņu biezums apliecina kādas vietas apdzīvotības intensitāti, tā pēcnācēji saņem no iepriekšējām paaudzēm kultūras mantojumu, kurā liela nozīme ir arī izstāstītajām atmiņām.»