Uzklausot dzīves stāstus mutvārdu vēstures pētījumiem, mēs saskaramies ar cilvēku pieredzi, ko viņi sniedz visdažādākajos naratīvos. Taču ne visas pieredzes ir tūdaļ un veiksmīgi izsakāmas vai vienkārši gatavas publiskai komunikācijai (Hyvärinen, et al. 2010; Bamberg & Andrews 2004). Gadās, ka atsevišķām pieredzēm, lai tās noformulētu un izteiktu, vēl nav apzīmētāju, trūkst izteiksmes līdzekļu, bet citas ierobežo sabiedriskā attieksme vai publiskā neuzticība, cenzūra un vara, neziņa vai nevēlēšanās uzklausīt. Lai šādu pieredžu apspiešanas parādību aprakstītu un pētītu, kā samazināt tās negatīvās sekas, tā ir konceptualizēta kā «epistēmiskā netaisnība» (epistemic injustice, Fricker 2007). Tas ir stāvoklis, kad kādām grupām vai konkrētiem subjektiem tiek liegta atbilstoša vieta zināšanu jeb epistēmu veidošanā, līdzvērtīga līdzdalība zināšanu apritē. Un tas var izpausties liecību neuzticībā (testimonial injustice) un plašāk – netaisnībā pret pieredzes saprašanu vispār (hermeneutical injustice). Visbiežāk ar to saskaras marginalizētās grupas, tās var būt sievietes, pacienti, bēgļi vai, piemēram, romi.
Atsauce: Šūpulis, E. (2023). Neizsakāmā pieredze un epistēmiskās netaisnības kliedēšana mutvārdu vēsturē Cilvēks un cilvēksituācija sabiedrībā un kultūrā. Latvijas Universitātes 81. starptautiskās zinātniskās konferences rakstu krājums (162.-169.lpp.).