Otrā pasaules kara beigu posmā, 1944. gada vasarā, sekojot Sarkanās armijas sekmīgajai ofensīvai Latvijas teritorijā, daļa iedzīvotāju piespiedu kārtā vai brīvprātīgi atstāja savas mājas un devās bēgļu gaitās. Būtiskākais bēgšanas iemesls bija bailes no atkārtotas padomju okupācijas un “baigā gada” represiju atkārtošanās. Daļa bēgļu kara beigas sagaidīja Kurzemē, taču vairāk kā 100 000 cilvēku nonāca Vācijā un tās ieņemtajās teritorijās, kur viņu dzīve un izdzīvošana bieži vien bija atkarīga no vietējo iedzīvotāju atbalsta un labvēlības. Šī referāta mērķis ir izpētīt to, kā bijuši bēgļu atmiņās atspoguļojas krievu un vāciešu tēls, cenšoties noskaidrot, vai tas ir klaji negatīvs vienā gadījumā un klaji pozitīvs otrā. Pētījuma avotu bāzi veido Nacionālā mutvārdu vēstures krājuma dzīvesstāstu intervijas.