Vai jums ir kaut kas pret sarkano krāsu?
Kādreiz mēs pārbaudījām iebraukušos ārzemju latviešus ar anekdošu palīdzību. Ja viņi saprata mūsu stāstītās anekdotes – un to jau varēja redzēt – tad viss kārtībā, ar viņiem varēja runāt. Bet bija arī tādi, kas nesaprata. Viņus izglītot mēs neuzņēmāmies. Nebija jau laika.
Kad es domāju par mūsu jauno paaudzi, es saprotu, ka viņi arī tos laikus nesaprastu.
Par padomju laikiem kaut ko pilnvērtīgu varētu uzrakstīt tikai tajos dzīvojis postpadomju cilvēks. Es ceru, ka kāds to izdarīs. Es spēju atainot tikai vienu otru sīku epizodi. Viena no tām - dokumentāla, kaut savā laikā nevīžoju noskaidrot precīzu notikuma laiku, bet ne tur ir lietas būtība.
Padomju iekārta laika gaitā bija izveidojusi savus rituālus, principā tos aizlienējot no dažādām reliģiskām izpausmēm – gājieni, svētbildes, sprediķi, ceremoniālas norises. Bija arī izveidots dažādu svināmu un atzīmējamu gadadienu cikls, kas nemitīgi attīstījās, jo gadi gāja uz priekšu, neapaļas jubilejas kļuva par apaļām un tāpēc ar dubultu jaudu atzīmējamām, un atzīmējamu notikumu bija traki daudz – padomju varas dibināšana un atjaunošana, Latvijas PSR dibināšana, PSRS dibināšana, pionieru, komjauniešu utt., utt. organizāciju dibināšana, Lielā Tēvijas kara uzvarēšana, 1. Maija un visādu starptautisku darbaļaužu padarīšanu atzīmēšana, piecgažu izpildīšanas četros gados un septiņgažu izpildes piecos gados, un tad nāca vēl visi svarīgie PSKP kongresi ar saviem svarīgajiem lēmumiem par sociālisma uzvarēšanu pilnīgi un galīgi un visu pārējo, ak – visu jau nevar ne atcerēties ne uzrakstīt. Bet, ja jubileja bija daudz maz apaļa – un ar laiku katra tāda kļuva – tad attiecīgajā datumā katrā apdzīvotā vietā tika noturēta svinīga sapulce ar vadošo sabiedrības daļu priekšgalā, un ar darbaļaužu piesaistīšanu iespējamos apjomos, lai visi varētu noklausīties svinīgo referātu. Tas viss norisinājās populārākajā publiskajā vietā svinīgi izdekorētā zālē.
Ventspilī šī vieta neapšaubāmi bija tagadējais Kultūras nams, toreizējais Arodbiedrību centrālais klubs.
Te nu esam nonākuši līdz lietas būtībai. Klubā ir savi ilggadīgie darbinieki – dekoratori, skatuves strādnieki, apgaismotāji, elektriķi. Tie ir cilvēki, kuru uzdevums vajadzības gadījumā zāli svinīgi izdekorēt. Ar laiku tas viss viņiem tiktāl apnicis, ka kaut kas jāizdomā. Kad nu atkal pienākusi kāda svarīga notikuma ļoti apaļa jubileja un dots uzdevums zāli pēc iespējas krāšņāk izdekorēt, vīri piepūš vaigus un ķeras pie darba. No visām iespējamām vietām tiek savākts pēdējais sarkana auduma gabals, kluba zāles visas sienas izdrapētas ar sarkanu, savākti visi iespējamie plakāti un salikti pa virsu – ar vārdu sakot – izlietoti visi iespējamie resursi, un zāle zvēro vienā ugunīgā sarkanumā. Katrs, kas ienāk, ievelk elpu un saka – Aaaah!
Bet tas jau nav viss. Šādos svarīgos gadījumos nepieciešams augstākstāvošas instances apstiprinājums, un zāļu noformējumu pirms svinīgā notikuma vienmēr atnāk novērtēt partijas komiteja, kuru iemieso partijas Ventspils komitejas otrā – ideoloģiskā – sekretāre, un ilgu laiku Ventspilī tā ir visiem pazīstamā Aina Žanovna. Viņa ierodas arī šoreiz, noformētāju brigāde laipni atver durvis, Aina Žanovna saka – Aaaah!, un vīri dziļi nopietni stāv blakus šķietamā klusā lepnībā. Pēc ilgāka klusuma brīža Aina Žanovna bikli ierunājas – Viss jau ir labi, bet vai jums nešķiet, ka tā sarkanā krāsa ir mazliet par daudz? Vīri nedaudz sašutuši. – Bet, Aina Žanovna, vai tad jums ir kaut kas pret sarkano krāsu??? Nē, nē, Ainai Žanovnai nav nekas pret sarkano krāsu, un tā arī viss paliek.
Katrs, kas ienāk zālē, uz mirkli apstulbst un saka – Aaaah!
Un tas jau arī ir tas, kas vajadzīgs.
Pierakstīts 2021. gada oktobrī