Mutvārdu vēstures pētniecības centri Latvijā
Mutvārdu vēsture kā pētniecības metode un avotu krājums sākusies ar «Cilvēkarhīva» programmu Latvijas Kultūras fondā, 1988. gadā. Tā bija dzejnieka Imanta Ziedoņa rosināta sabiedriska kustība ar ārzemēs dzīvojošo tautiešu morālu un materiālu atbalstu. Straujā biogrāfisko pētījumu attīstība ļāva «Cilvēkarhīva» sabiedrisko programmu ievirzīt zinātniskā gultnē un kopš 1992. gada turpināt kā pētniecisku projektu. Paraugs tika aizgūts no Mutvārdu vēstures arhīva (Oral History Archive) Britu bibliotēkā Londonā.
Tagad Latvijas Kultūras fondā iesāktais «Cilvēkarhīva» rakstīto atmiņu kopojums deponēts LU Akadēmiskās bibliotēkas Rokrakstu un retumu nodaļā, bet pirmie dzīvesstāstu audio ieraksti veido pamatu Nacionālās mutvārdu vēstures (NMV) pētījumam un krājumam.
Tas nebija vienīgais krājums, kur pagājušā gadsimta 80. un 90. gadu mijā ieplūda apjomīgā atmiņu straume. Atklātības gaisotne un pakāpeniska atbrīvošanās no padomju sistēmas iezīmēja atmiņu uzkrājumus arī tādās organizācijās, kā Latvijas Rakstnieku Savienībā, Tautas fronte u.c. Pakāpeniski tie pārvietojās uz profesionālām institūcijām.
Līdzās NMV pētījumam auga un attīstījās citi pētnieciskie centri, krājumi, kolekcijas, kuru uzdevums bija ne tikai krāt, apkopot un intervēt, bet arī pētīt, dalīties zināšanās un apmācīt mutvārdu vēstures metodikā.
Jaunas iespējas pavēra tehnika (audio, video ieraksti, datori) – ar portatīvo diktofonu apbruņots pētnieks iegūst dzīves liecības un izmanto biogrāfisko pieeju, kas «analizē attiecības starp individuālajām dzīvēm, sociālajām struktūrām un vēsturiskajiem procesiem, kā arī pēta dzīvesstāstus un stāstīšanu» ( Baiba Bela).
NMV projekts ir izveidojis šo vietni, lai palīdzētu visiem interesentiem atrast Latvijā uzkrātās mutvārdu vēstures zināšanas.