Rīgas Lutera draudzes mācītāja Dr.theol. Linarda Rozentāla uzruna bērēs, Māru Zirnīti mūžībā pavadot.

Starp Lieldienām un Vasarsvētkiem

Māra Zirnīte mūžībā aizgāja Vasarsvētkos, svētkos, kas ir par Garu. Pašai Mārai dzīves noslēgumā bija daudz domu, ideju, darbu. Arī vēl, kad jau spēki bija palikuši maz, viņa sēdēja pie datora, meklēja jaunus atklājumus, rakstīja, publicējās. Un tas nozīmē, ka viņa savu dzīvi dzīvoja līdz galam, līdz brīdim, kad dzīves vairs nebija. Taču skaidrs ir viens, ka viņas dzīve nebija par īsu. Tā visa bija par Garu. Viņa bija un ir patiešām garīgs, Gara piepildīts cilvēks.

Piedzima Māra Lieldienās. Tas bija 1943. gada 25. aprīlis, datums, kas ir vēlākais Lieldienu laiks, kāds vien iespējams. Pirms tam Lieldienas šajā datumā bija 1886. gadā, bet nākamreiz būs tikai 2038. gadā. Māra piedzima 20. gadsimta vienīgajās visvēlākajās Lieldienās. Kad vairs neviens netic, ka Lieldienas ir iespējamas, kad viss ir nokavēts un šķiet, ka vairs nekā nebūs – tās pienāk. Lieldienas vēstī, ka nekas vairs nevar nomirt pavisam. Un, pirmkārt, jau cilvēka dzīve. Tajā ir kaut kas nenomirstošs, neizgaistošs, neaprokams.

Viss Māras mūžs – metaforiski – pagāja starp Lieldienām un Vasarsvētkiem.

Pirms kādiem gadiem, domājot par to, ar ko Jēzus mācekļi nodarbojās šajā laikā starp Lieldienām un Vasarsvētkiem, nonācu pie domas – viņi veidoja atmiņas par Jēzu, viņi atcerējās, viens otram stāstīja šos stāstus, kas Jēzus bija, kā viņi to uztvēra, kā viņi to atcerējās. Viņiem interesēja, kā viņi katrs atcerējās Jēzu. Cita starpā, jo īpaši spilgti tas varētu būt ierakstīts tajā, ka kopš tās dienas, kad Jēzus izgaisa Viņu skatam, debesīs aizejot, līdz Vasarsvētku rītam, bija tieši desmit vakari un viens rīts – vienpadsmit un mācekļu tobrīd tik arī bija. Vienpadsmit mācekļu, vienpadsmit atmiņu stāstu. Katrs izstāstīja savu. Par Jēzu, kas ir zaudēts. Par Jēzu, ar kuru kopā gāja un dzīvoja. Stāstu par sapņiem, par dzīvi un arī par nāvi un bēdām. Viņi uzkāpa augšistabā – kā rakstīts – un stāstīja šos stāstus, varbūt pašus pirmos, no kuriem vēlāk dzima tas, ko mēs ar Evaņģēliju. To darot, viņu bēdas par zaudēto Jēzu nekļuva mazākas, bet viņi uzzināja, kā tas ir, ka tevi otrs saprot, ka tu sajūties saprasts un sadzirdēts. Tie nebija Jēzus dzīves skaitļi un fakti, kas pildīja viņu augšistabu, bet gan dzīve. Tā rosināja arī viņus pašus dzīvei. Rosināja, mudināja, paplašināja tā, ka viņi sāka ticēt un šī ticība nāca no sirds. Tas viss veda pretī kaut kam, ko vēlāk nosauca par Svētā Gara nākšanu, par Vasarsvētkiem. Jēzus dzīvesstāsti viņus noveda līdz viņu pašu dzīves Garam.

Māras dzīve bija kā laiks starp Lieldienām un Vasarsvētkiem, un – tāpat kā Jēzus mācekļiem – arī viņai šo laiku lielā mērā veidoja stāsti un pieķeršanās tiem, stāstu mīlēšana, dzīvesstāstu uzkrāšana un nodošana tālāk. To visu sauc nopietnā vārdā – Nacionālais Mutvārdu vēstures projekts, taču arī šie vārdi slēp sevī sirsnīgu, vienkāršu, cilvēcisku stāstu – sākums šai interesei par atmiņām tam visam bija 80. gados, kad Māra Ventspilī strādājot uzzināja par Lūžņu mežsarga rakstītām atmiņām par ciema mājām, kuru vairs nebija. Pirms gadiem padsmit, kad Lūžņā vēl tiešām tikpat kā vairs nekā nebija, man pašam tur aizbraucot likās – tagad šo tā laika sajūtu mēģinot nosaukt vārdā – šīs atmiņas bija gaisā. Kā tukšā baznīcā, kuru nupat atstājuši simtiem cilvēku, ir sajūta – tas nav tukšums, bet gan neredzams pilnums.

Māra Zirnīte piederēja – kā viens no jums viņu nosauca – pie nenocenzētajiem, viņa piederēja pie tās alternatīvas, kas padomjlaikā bija iespējama. Līdzīgi ir arī viņas meklētie, dzirdētie, no dzirdētā uzrakstītie cilvēku dzīvesstāsti – necenzēti – ar visiem samezglojumiem un svētībām, pavisam līdzīgi tiem, kas veido Svētos Rakstus. Arī tie veidojās ar apziņu, ka neviens stāsts nedrīkst tikt izstumts no vēstures. Bet varbūt tikai tādi raksti, kas ir nenocenzēti un nenogludināti, neizskaistināti, nenovienādoti un nepielāgoti, kļūst par Svētiem – proti – tevi mainošiem, tev izaugt palīdzošiem, tevi uz augšu ceļošiem un spēku dodošiem. Tajos rakstos, ko veidoja Māra, atspoguļojās liels Svētums. Cilvēka dzīves svētums, viņa iekšējās pasaules svētums. Varbūt ir kādi lieli Svētie Raksti un ir arī daudzi mazāki. Katrai tautai, katram novadam, katram lībiešu krastam – un dažkārt grūti saprast, kuri ir lielāki – tie lielākie vai mazākie – un arī varbūt nevajag saprast un salīdzināt. Jo visi tie top no avota, kas ir dzīve – īsta, patiesa un beigu beigās arī ļoti skaista. Un tad tu aptver – tas vairs nav arhīvs, bet svētums, kas izlejas, dzīvo, piepilda, maina. Tāds svētums, kas visapkārt stīdz, viscaur pasaulē, jo Māra darbojās ne tikai te, bet daudzās, daudzās citās zemēs un kopā ar citiem pētniekiem. Ja Barons vāca tautas dziesmas, Māra Zirnīte kopā ar citiem mutvārdu pētniekiem tautas stāstus pašai par sevi. Un tāpat kā tautasdziesmas ir nevis jāglabā tikai Dainu skapī, bet jādzied un jāzin, jo tikai tad šīs dziesmas dzīvo, tā arī šie stāsti. Tie dzīvo, tos klausās, tos lasa un rodas Gars, kas Svēts, kas tur kopā, kas dod spēku, kas palīdz apzināties mūsu tautas, mūsu cilvēku «krampi».

«Lībiešu gadagrāmatā» par Māru Zirnīti rakstīti šādi vārdi: «Viņa ir tāds cilvēks, par kuru nekad nevari būt drošs, vai tās idejas, pie kurām nokļuvāt vakarā, būs tādas pašas arī no rīta. Nakts ir gana gara, lai prātā ienāktu vēl kāda doma, kas papildina iepriekšējo vai pagriež to pavisam citā virzienā. Varbūt tieši tāpēc Māra pamanās būt klāt tur, kur dzimst kaut kas jauns, vai tieši otrādi – Māra, Imanta Ziedoņa vārdiem runājot, ir tas garainis, kas veicina vārīšanos.»

Ko dzīvē darīt, to viņa izvēlējās pati, ka tieši tā top jēgpilna dzīve, tas bija viņai skaidrs jau no jaunības. Viņa gribēja, lai pašai ir interesanti un viņa darītu to, ko ar ko citi nenodarbojas un vēl nemaz neinteresējas. To gribot, viņa piebiedrojās Dieva gribai, jo tieši Viņa rokās kā visdārgākās pērles, visdārgākie stāsti ir tie, par kuriem visi citi sen aizmirsuši, par kuriem vairs neviens neinteresējas. Jo Dievs nav to visu uz āru tik dzīvo, tik vareno, tik pašpārliecināto, bet mirušo, aizmirsto, sakritušo Dievs, tas, kurš visu dara jaunu, kurš visā iepūš jaunu Garu.

Arī par mūžību katram ir savs stāsts, nav tāds visiem vienādais, novienādotais un visiem un visam pielāgotais.

Mūžība ir kā mūžam dzīva atmiņa. Bet nevis mūsu atmiņa, bet atmiņa pati par sevi. Kā mūžīgā kasetē ierakstīta, kā tāda, kas ir ierakstīta tur, kur to mūžīgi spēles. Mums tas šobrīd šķiet saprotami attiecībā uz kaut ko lielu un varenu. Mēs ar savu šodienas prātu saprotam, ka pie mūsdienu tehnoloģijām nekad vairs tā nebūs, ka pazustu, piemēram, Vivaldi «Gadalaiki». Tie vienmēr kaut kur būs, tos nevar vairs dabūt prom no tām «debesīm», no kurā tie skan. Ja kāds gribētu tos izsvēpēt no realitātes, tas nav iespējams, jo nav iespējams tikt galā ar visām pasaules notīm, ierakstiem, bet visvairāk jau ar atmiņu par to, kā tie skan.

Taču tas, kas mums šķiet saprotami pie lielām lietām, vienmēr ir arī ar mazām lietām, mazākiem cilvēkiem, parastiem cilvēkiem – kā mēs katrs.

Jo kristīgā izjūta un pārliecība ir, ka Dievs visu atceras, Viņš domā, Viņa domā visi mēs esam mūžīgi dzīvi. Kad cilvēks mirst, tā pīšļi atgriežas zemē, bet gars dodas pie Dieva, kas to devis. Pie Viņa dodas tas, kas mēs esam, to Dievs piedzīvo, redz, kad mēs nodzīvojam šo dzīvi. Tad mēs kļūstam par tiem, kurus Dievs atceras, mūžīgi piemin. Dievs teica: «Es esmu Abrahāma, Jēkaba, Īzāka Dievs, es esmu dzīvo ne mirušo Dievs». Viņi ir miruši, jo viņu ķermenis ir pārvērties pīšļos, bet tas, kas viņi ir kļuvuši dzīves laikā, to Dievs nekad vairs neaizmirsīs. Mēs varētu aizmirst, bet Dievs nē. Un mēs arī aizmirsīsim. Un, ja ne mēs, tad citi. reiz būs pilnīgi aizmirsts, kas bija šie cilvēki, ar kuru vārdiem, te, kapos pilni visi pieminekļi. Taču Dievs neaizmirst. Jo viņam mēs neesam pieminekļi, bet dzīvas, mūžīgas dvēseles. Mūžība ir Dieva atmiņa par mums. Un nevis mirusi atmiņa, bet dzīva. Un, ja Dievs mūs atceras, tas nozīmē, ka mūsu nākotne ir drošās rokās, tas nozīmē, ka mēs būsim nākotnē. Ka tur kaut kas vēl būs. Tur būs.

Jēzus arī nodzīvoja savu parasto dzīvi, taču tikai ar Augšāmcelšanos ieguva tādu ietekmi, kuru mēs nemaz nespējam aptvert. Tas pats notiek ar mums. Dievs neļauj cilvēku aizmirst. Dievs neļauj mums, saviem svētajiem, iznīkt līdz ar ķermeni.

Tāpēc kaps ir tukšs. Tur, zem zemes jau tā cilvēka nav. Viņš ir garīgajā realitātē, pie Dieva, mūžīgi dzīvs Dieva domā. Un Dievs arī domā. Viņam ir lielas domas un lielas ieceres ar mums. Tās neaizēno nāve. Jo esam tikuši tās otrā pusē. Otrajā krastā.

Tas ir līdzīgi kā Ojāra Vācieša dzejolī par baronu, kas šorīt negaidot iekrita prātā: Te marmorpieminekļi stāv/ Un mēness krizantēmas staro,/Bet stūrītī bez visa kā/ Guļ Lielos kapos jocīgs Barons./Ar čugunķēdēm jozies viss,/ turpat netālu bagāts sulāns./ Bet Barons muižas nodzēris/ Ir savas zemes bērzu sulās./Kur eņģelis ar roku met,/ Tur Dieva mierā licies bīskaps./ Pie kapa marmorkāpnes ved,/ Lai Pastardienā vieglāk izkāpt./Bet Baronam nav it nekā,/ Jo šeit guļ tikai viņa miesas/ Un tām vairs nebūs jāstaigā/ Pat ne pie Pastardienas tiesas./ Tad dzīvei tevi nesabraukt,/ Un it nekas tur neizmainās.

Nekas vairs nevar tevi pārtraukt, nekas izdzēst, nekas vairs neizmainās. Tu esi Dieva domās. Un Viņš domā. Viņa domas mēs pat nespējam aptvert. Tās ir neticamas domas. Brīnumainas domas.

Bet varbūt mēs paši – mūžīgi dzīva Dieva doma. Katrs viens. Tāda Dieva doma arī viņa – Māra Zirnīte. Dieva doma, no kuras dzims, ko mēs pat iedomāties nespējam. Dzimst Gars.

Linards Rozentāls, Rīgas Lutera draudzes mācītājs, Dr.theol.