Kaspars Zellis pievērš uzmanību jēdzienam «padomju paaudze» un aiz stereotipa par šo paaudzi atklāj dažādus attapīgus pretestības veidus, starp kuriem būtisku vietu ieņem arī humors. Šajā ziņā tā dēvētā padomju paaudze ierindojama starp daudzām citām apspiestām sabiedrībām, kuras Džeimss Skots aprakstījis grāmatā «Vājo ieroči» (Scott 1985). Autors noraida virspusēju un vienkāršotu pieeju šīs paaudzes raksturojumam.
Atsauce: Zellis, K. (2022) Padomju paaudze Latvijā: pieredzes lauks un atmiņu pārnese. Atmiņu mantojums paaudzēs: dzīvesstāstu perspektīva (52.-77.lpp.). Rīga: LU Filozofijas un socioloģijas institūts.
«Publiskajos diskursos regulāri parādās atsauces uz «padomju cilvēku», tā domāšanas un rīcības veidiem, bieži neprecizējot, kas ar to tiek domāts, tādējādi padomju cilvēka kategorijā automātiski nonāk teju vai visi, kuru dzīves pieredze bijusi saistīta ar Latvijas Padomju Sociālistisko Republiku un uz kuriem var novelt atbildību gan par kļūdām politiskajos procesos, gan par nepietiekamo vakcinācijas pret Covid-19 aptveri. Tomēr nodaļa nepretendē uz sarunu par padomju pieredzes un tās nesēju ietekmi uz procesiem postpadomju sabiedrībā. Tā vietā uzmanības centrā izvirzīti trīs jautājumi: 1) ko varam definēt kā «padomju paaudzi», 2) kāda ir padomju pieredze komunikatīvajā atmiņas laukā un 3) kā notika un cik nozīmīga ir bijusi atmiņu pārnese šīs paaudžu grupas identitātes veidošanā.»