Pārvietošanās vienmēr ir emocionāls notikums. Ilgošanās, skumjas un neskaitāmas citas izjūtas var pavadīt migrantus viņu ceļojumos un ilgstoši saglabāties. Tieši tāpēc migrācijas pētnieki arvien vairāk uzmanības velta migrācijas emocionālajai pusei, tā ietvaros runājot par māju ģeogrāfiju, bet mazāk uzmanības pievēršot cilvēku sasaistei ar dabiskās vides elementiem. Tāpat arī vēsturnieki ir sākuši pievērst uzmanību cilvēku ilgām pēc dabas ainavām, tomēr arī šie pētījumi fokusējas uz ilgām pēc ģimenes un pazīstamas apbūvētas vides. Tajā pašā laikā pētījumi parāda, ka gan piespiedu, gan brīvprātīgiem migrantiem ir raksturīga dziļa pieķeršanās ne tikai atstātajai sociālajai pasaulei, bet arī dabiskajai videi. Šādu pieķeršanos var saklausīt arī trimdas latviešu un mūsdienu emigrantu dzīvesstāstu intervijās, kas uzkrātas Nacionālās mutvārdu vēstures krājumā un tiks analizētas šī referāta ietvaros