Dzīves vēsturi mēdzam izdibināt dažādi – tā var atklāties dzīvesstāsta intervijās, dienasgrāmatās, autobiogrāfijā, paša pierakstītās vai citu sniegtās atmiņās. Nereti ņemam talkā vēstules, fotogrāfijas, oficiālus dokumentus. Taču ko darīt, ja (auto)biogrāfisku tekstu un personisku dokumentu, kas liecinātu par personību, pētnieka rīcībā ir ļoti maz vai tie vispār gājuši zudumā? Viens no pavedieniem, kas var sniegt ieskatus vismaz par dažām radoša cilvēka mūža epizodēm, ir recenzijas par viņa vai viņas publikācijām. Šādu dzīves vēstures izpētes iespēju ilustrēšu, aplūkojot mēģinājumus izdibināt latviešu etnologa Ziedoņa Ligera (1917– 2001) mūža devumu. Kaut digitalizācijas laikmetā pieejami tapuši liela daļa viņa rakstu un grāmatu, par šī zinātnieka dzīves un darba gaitām zināms samērā maz. Daļēji tas tā ir tādēļ, ka pēc Ligera nāves viņa arhīvu nedz paturēja mantinieks, nedz arī to pārņēma kāda iestāde (arhīvs ticis daļēji pārdots izsolēs, un tā jaunos īpašniekus pagaidām nav izdevies noskaidrot). Šajā referātā apspriedīšu resursus, kuri var noderēt, rakstot dzīves vēsturi par cilvēku, kura intelektuālais mantojums gan saglabājies, taču tā tapšanas apstākļi lielākoties vēl nav atklāti. Pirmkārt, Ligera gadījumā personisko dokumentu saglabājies ārkārtīgi maz (Latvijas Valsts vēstures arhīvā ir vien divas plānas mapītes, bet Kalnciema muzejā – dažas 1990. gados rakstītas vēstules). Kā liecina LVVA dati, Ziedoņa Ligera studiju un darba gaitas Latvijas Universitātē aptver periodu no 1936. līdz 1943. gadam. Šajā laikā topošais zinātnieks ar lielu entuziasmu nodevās etnoloģijas studijām, kā arī etnogrāfisku novērojumu veikšanai dažādos Latvijas novados. Neilgi viņš arī docēja saistītus studiju priekšmetus. Otrkārt, nozīmīgs Ligera kā zinātnieka agrīnās karjeras posms saistās ar viņa grāmatas Ethnographie Lettone I publicēšanu Šveices izdevniecībā Société Suisse des Traditions Populaires 1954. gadā. To var uzskatīt par pirmo aptverošo latviešu etnogrāfijai veltīto darbu 20. gs., kas tapa pieejams plašam lasītāju lokam ārpus Latvijas. Par grāmatu parādījās recenzijas vairāku valstu (ASV, Šveices, Vācijas, Zviedrijas) etnoloģijas un folkloras jomas žurnālos. Jāatzīmē, ka dažādu recenzentu vērtējumi bija visai izteiktā pretrunā cits citam. Treškārt, par grāmatu Ethnographie Lettone I, kā arī tai veltītajām recenzijām tika spriests nedaudzās pieejamajās Ligera rakstītajās vēstulēs, kas saglabājušās (tās glabājas Latvijas Nacionālās bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā). Šīs vēstules adresētas Haraldam Biezajam, kurš Ligeram arī vairākkārt atbildējis. Vēstules liecina, ka recenzijas par Šveicē izdoto grāmatu, īpaši tās, ko rakstījuši igauņu un lietuviešu kolēģi (Oskar Loorits, Ilmar Talve un Jonas Balys), autoram raisījušas gan sāpīgas atmiņas, gan spēcīgas emocijas, kurās viņš dalījies ar savu sarakstes biedru. Līdz ar to šīs vēstules, skatītas kontekstā ar recenziju tekstu, sniedz netiešas liecības arī par Ziedoņa Ligera agrīnajā karjeras posmā Latvijā piedzīvoto, kā arī attiecībām ar citiem latviešu folkloras un etnogrāfijas pētniekiem. Kaut arī nezināmā par Ligera gaitām Latvijā un citviet Eiropā ir daudz vairāk nekā zināmā, minētie avoti – grāmatas recenzijas un sarakste par tām – sniedz vismaz dažus pavedienus, kas ļauj virzīties tālāk šā ievērojamā latviešu etnologa dzīves vēstures izpētē. Tās sniedz arī ieskatu par baltiešu (latviešu, igauņu, lietuviešu) humanitāro zinātņu pārstāvju centieniem turpināt pētniecisko darbību emigrācijas apstākļos pēc 2. pasaules kara un to, kā veidojās (attīstījās vai pārtrūka) akadēmiskās saites starp viņiem.