Ap 200 000 Latvijas iedzīvotāju ir aizbraukuši pēdējo 15 gadu laikā. Šī nav pirmā plašā latviešu emigrācija - arī 19. gadsimta otrajā pusē tūkstošiem latviešu meklēja labākas dzīves iespējas ārpus Latvijas. Vēl vairāki tūkstoši izceļoja pēc 1905. gada revolūcijas un vēlāk, Otrā pasaules kara nogalē, ap 120 000 Latvijas bēgļu palika sabiedroto zonās Vācijā politisku iemeslu dēļ. Novērojumi liecina, ka Latvijā ir maz zināms par pasaules latviešu pieredzi .
Būt par latvieti ir vienkārši un pašsaprotami Latvijā, bet ārpus savas zemes dzīvojot, saglabāt savu etnisko piederību ir izvēle, automātiska latvietība nav iespējama. Izbraucējiem ir jāizlemj, vai un kā savu latvisko identitāti nodot tālāk bērniem un mazbērniem. Otrās un trešās paaudzes diasporas latvieši lieto vairākas valodas kā dzimtās, bieži izjūt piederību divām un pat vairāk izcelsmes līnijām, izjūt saikni ar divām un vairāk valstīm. Reizēm piederības izjūta ir pretrunīga, kā to saka Helmi Rožanovska: “Kad es esmu Amerikā, tad es esmu Latvijai piederīga. Un, kad es esmu Latvijā, tad es jūtu, ka es esmu tur tikai ciemos, ka manas mājas ir šeit [Amerikā]”.
Lekcija balstīta pieredzē, kopā ar kolēģiem no muzeja “Latvieši pasaulē” veidojot izstādi “ES (ARĪ) ESMU LATVIETIS”, kas 2018. gada vasarā bija redzama Rīgā, ziemā Daugavpilī un drīz būs skatāma Liepājā. Izstāde piedāvā paskatīties uz diasporas identitātes tēmu caur muzeja lietām - priekšmetiem, dokumentiem, fotogrāfijām un dzīvesstāstiem, parādot, kā dažādas ikdienišķas lietas kļūst simboliskas un materializē piederību. Pase, senču fotogrāfijas, sauja zemes vai rupjmaizes gabaliņš no mājām Latvijā, aiz mēteļa oderes iešūts karoga standarta gabaliņš, tautas tērps, Amerikā darināta maizes abra, Austrālijā adīta moderna jaka ar tradicionāliem latviešu rakstiem, Nameja gredzens un mūsdienās arī latviski tetovējumi ir tikai daži piemēri.