Atmiņu pārnese starp paaudzēm: naratīvā perspektīva

Pamats

Dzīvesstāsts ir katram, bet ne katrs to izstāsta. Mutvārdu vēstures pētnieki ieņem vidutāju lomu starp zinātniekiem un sabiedrību, pētot, kā cilvēki uztver un izstāsta savu dzīvi, iekļaujot to zinātniskā kopskatā.

Mutvārdu vēstures un dzīvesstāstu pētījums darbojas sociālo zinātņu jomā, izmantojot kvalitatīvās pētniecības metodes. Atmiņu teksta un stāsta analīze attīsta starpdisciplināru pieeju, kas sakņojas folkloristikas, etnoloģijas un antropoloģijas, kā arī psiholoģijas, lingvistikas, ētikas un estētikas metodoloģijā. Mutvārdu vēsture ir Latvijā jauns pētniecības virziens, kas saistīts ar pastiprinātu vērību izmaiņām sabiedrībā, vērtību un cilvēku pašapzināšanās nosacījumiem, savstarpējām saitēm un attiecībām starp dažādām pieredzes un sociālajām grupām. Sekojot mutvārdu vēstures un biogrāfiju pētnieku atziņām pasaulē, kas aizvien pieaug, kopš pagājušā gadsimta otās puses, mutvārdu vēstures pētnieki LU Filozofijas un socioloģijas institūtā veido savu pieeju, balstoties dzīvesstāstu intervijās, kas apkopotas Nacionālā mutvārdu vēstures krājumā.

Krājums ir ievērojams Eiropas mērogā — ar vairāk nekā 4500 mutvārdu liecībām. kur skaņu ierakstu apkopojums sniedz plašu pārskatu par Latvijas iedzīvotāju pieredzi 20.–21. gadsimtā. Pats krājums apliecina pētnieku ciešo saikni un sadarbību ar sabiedrību, jo top, pateicoties cilvēku atsaucībai, brīvprātīgai līdzdalībai, sniedzot savas personīgās atmiņas pētniekiem saglabāšanai. Tādā veidā, krājoties atmiņām par paaudžu pieredzes pārnesi, stāstītāji pakāpeniski kļūst aizvien jaunāki, un krājumā ienāk jau 21. gadsimtā dzimušo jauniešu dzīvesstāsti.

Zinātniskā pētījuma mērķi un uzdevumi

Pieteiktais pētījums orientēts uz starppaaudžu atmiņu pārnesi ar mērķi:

• noteikt paaudzes atmiņas saikni ar vēsturisko notikumu pieredzi, kolektīvo atmiņu, kā arī kopējo vērtību sistēmu;
• analizēt, sistematizēt un zinātniski aprakstīt tādas pētnieciskās tēmas, kā: paaudzes pašapziņa, vērtības un piederības izjūta; paaudzes rīcībspēja un dzīves stratēģijas dramatisku notikumu iespaidā; paaudzes atmiņu kultūra, kā arī stāstu migrācija starp paaudzēm vienas ģimenes, kopienas vai laika biedru grupas atmiņu repertuārā.

Pētījuma priekšmets

Paaudze nav tikai vienā laikā dzimušu cilvēku kopa, tā ir laikabiedru piederības sajūta, kas balstās uz kādu kopīgi veidojušos pieredzi. Sociālās struktūras analīzē paaudžu jēdziens bieži tiek pieminēts līdzās citām sociālām kategorijām (dzimums, etniskā piederība u.c.). Socioloģiskajos pētījumos, īpaši tajos, kas balstās uz sabiedriskās domas aptaujām, paaudzes jēdziens tiek saistīts ar vecuma grupām. Tas gan vēl neatbild uz jautājumu — kā paaudzes izdalīt un kas konkrētām paaudzēm ir specifisks. Latvijas universitātes pētnieces I.Koroļevas vadībā ir labi attīstīta jaunatnes izpēte (uzskati, līdzdalība, atkarības), tai skaitā regulāri ir noticis arī unikāls longitudinālais pētījums (kopš 1983.g.), kā arī pētījumi par sabiedrības novecošanos (senioru statuss, aprūpe, eidžisms). Viskonsekventāk paaudzes salīdzinātas profesiju prestiža un izvēles mērījumos, analizējot datus par jauniešiem padomju laikā un mūsdienās. Paaudzēm kā vecuma grupām savus pētījumus ir veltījis LU Demogrāfijas centrs (beidza pastāvēt 2013.g.), kas reģistrēja populācijas sastāva un struktūras izmaiņas, pētot tendences šajā jomā. Taču dziļāka paaudžu konceptualizācija nav notikusi. Ar to pēdējā laikā ir sākuši nodarboties personāla vadības un mārketinga speciālisti. Parasti tiek izmantots Eiropā vai ASV izveidotais dalījums (sākot no «Zudušās» līdz X, Y un Mileniuma paaudzēm).

Projekta nepieciešamība, oriģinalitāte, novitāte

Sabiedrības daļa, kas uzaugusi bez padomju laika pieredzes, daudzos gadījumos ir atkarīga no tā laika priekšstatiem, paradumiem, rutīnas. Atmiņu avoti, kas tiek vērtēti vairāku paaudžu diapazonā, spēj atspēkot aizspriedumus, atklāt manipulācijas un pavērt jaunu perspektīvu, kā starpetniskās attiecībās, tā attieksmē pret valsts iedzīvotāju emigrāciju un remigrāciju un galvenais sniegt ētiski pamatojumu attieksmē pret pagātnes vērtējumu, tai skaitā ieteikumus izglītības saturam

Atskats uz kraso valsts vēstures pārmaiņu atainojumu atmiņās pievērš pētnieku uzmanību atmiņu pārnesai no paaudzes uz paaudzi. Mainoties videi un laikmetam, pārveidojas pagātnes notikumu atspoguļojums. Laikā attālinoties, stāsti abstrahējas, mainās formā un saturā, iekļaujas bērnu un mazbērnu kolektīvajā atmiņā. Pētījums ļaus izprast atmiņu saikni starp paaudzēm, kas dziļāk pamato tagadnes rīcības motivāciju.

Latvijā līdz šim paaudžu atšķirības to atmiņu kontekstā nav definētas. Proti, vai un kā dramatiski notikumi (karš, trimda, valsts varas maiņa) ne tikai ietekmē paaudzes pašapziņu, vērtību sistēmu un atmiņu naratīvās konstrukcijas, bet arī, kā tās var kļūt par starppaaudžu nesaskaņu, konfliktu cēloni (it īpaši trimdas gadījumā). Pētījums nepieciešams, lai varētu izstrādāt zināšanās balstītus priekšlikumus starppaaudžu dialoga sekmēšanai. Atmiņu pētniecība, uzklausot daudzveidīgas pieredzes un viedokļus, dažāda dzimuma un etniskās piederības cilvēkus vairākās paaudzēs, paplašina sabiedrisko redzesloku, stiprina demokrātiskās vērtības.

Akadēmiska dažādu paaudžu izpēte sākotnēji nacionālā un vēlāk starptautiskā līmenī var būtiski papildināt Eiropas izpratni par paaudžu savstarpējo ietekmi un nozīmi; veicināt sapratni un toleranci, kā arī vairot sabiedrības zināšanas par vecāko paaudžu vērtību sistēmu un to atmiņu pārnesi.

Projektu finansē Latvijas zinātnes padome, grants Nr. lzp-2018 / 1-0458

Recenzijas

Ineses Šūpules recenzija par grāmatu «Romu, krievu un latviešu dzīvesstāsti Latvijā».